Lodāmuru performances testi

Šoreiz nedaudz vairāk par performanci. Salīdzinu sekojošas lodēšanas stacijas:

a. ERSA RDS 80 (oriģinālais ERSA uzgalis)

b. AiXun T380 (T210, China-made kartridžs)

c. AiXun T3A (T245, JBC kartridžs)

Vispirms vēlos minēt dažas tehniskas nianses (daļu no šī var izlobīt no iepriekšējiem postiem, daļa - jauni/papildināti dati).

a. ERSA RDS 80. Uzrādītā jauda: 80W. Sildīšanas laiks līdz 350oC ap 65..70 (!) sekundēm. 

b. AiXun T380. Barošanas bloka uzrādītā jauda 80W. China-made uzgaļa teorētiskā ''saņemtā'' maksimālā jauda ap 25W. Uzsilšanas laiks: ap 3 sekundēm.

c. AiXun T3A. Uzrādītā maksimālā jauda 200W. Reālā lietderīgā maksimālā jauda ap 180W (atlikušais - zudumi jaudas slēdzī un vados). Uzsilšanas laiks ap 4..5 sekundēm (no 20oC) vai ap 2 sekundēm (no 200oC Standby mode temperatūras).

Visām stacijām uzliku paaugstinātu temperatūru: 410oC. Iemesls ir sekojošs - agrāk, strādājot ar ERSA, es izmantoju šādu/paaugstinātu temperatūru, jo ar ''standarta'' ap 350oC bija sajūta, ka lodāmurs ''dziest''. Papildus ERSA ir arī paforsēti kalibrēšanas dati - šīs stacijas reālā veiktspēja, maigi izsakoties, nebija ne izcila, ne teicama.

Vispirms - vizuāla uzgaļu salīdzināšana:

No kreisās: ERSA RDS 80; T210 (T380); T245 (T3A). Lieki piebilst, ka ERSA lodāmurs ir milzis, ar resnu, cietu, neparocīgu vadu. Jā, uzgalis arī normāli karst, ne bez iemesla tas ir pat sakusis!

AiXun uzgaļi ar papildus (staciju komplektā) piegādātajiem termouzgaļiem nesilst vispār. 

Pirmais tests. Mēģināju karsēt 50W ''apzeltītu'' rezistoru:

Šis tests izrādījās subjektīvs un ļoti atkarīgs no loduzgaļa ''lietderīgā'' šķērsgriezuma laukuma. Ja izmanto ERSA uzgaļa galiņu, šis lodāmurs bezcerīgi dzisa, pieskaroties ''zelta'' virsmai. Uz šī fona pat T210 kartridžs, izmantojot tā lielāku virsmu, bija ar labāku veiktspēju. Situācija izlīdzinājās, ERSA uzgalim izmantojot gala + sānu virsmu. Pēc brītiņa gan likās, ka ERSA kļuvusi pavisam ''švaka''. Konkrētajam T245 kartridžam apalvota ir paša asmeņa maliņa, kas to nostādīja neizdevīgā pozīcijā. Kaunā T245 nepalika, bet bija skaidrs - ja apalvotu kaut lielāku (nerunājot par - visu) tā virsmu, tas būtu neapstrīdams uzvarētājs ar milzu atrāvienu.

Šajā testā es pamanīju interesantas nianses:

a. ERSA stacijas sildīšanas indikators (3..4 strīpiņas) nemainījās ne īsu brīdi, ne arī minūti/vairāk mēģinot sildīt šo ''slodzi''. ERSA vispār neredzēja pieaugušo termālo slodzi! Kā tā?

b. T380 bez slodzes patērēja ap 9..10% PWM, maksimāli noslogojot uzgali, PWM pieauga līdz 45..50%. T380 nekavējoši reaģēja uz slodzes izmaiņām. 45..50% nozīmē, ka ar konkrēto uzgali nav iespējams maksimāli izmantot stacijas potenciālu (jeb - stacijas jaudai ir dubulta rezerve).

c. T3A tukšgaitā PWM bija ap 3..5%, pie maksimālās slodzes PWM pieauga (tika) līdz 18..22%. Pieckārša rezerve! Skaidrs, ka jaudīgiem darbiem jāizmanto cits kartridžs!

Lai jūs varētu novērtēt to, cik dramatiski atšķiras ''vecās paaudzes'' staciju un kartridžu tipa iekārtu temperatūras stabilizēšanas veiktspēja, aicinu apskatīties ''ūdens testa'' video.

Vispirms ūdens testu veiks T3A:

Lūk, skaidri redzams: iegremdējot kartridža galu ūdenī, strauji un nekavējoši pieaug karsēšanas jauda, viegli sasniedzot 100%, t.i.: pilnu jaudu. Notiek jaudīga ūdens iztvaikošana. Līdz pat 100% PWM uzgaļa temperatūra paliek uzdotā. Jā, iegremdējot uzgali vēl dziļāk, temperatūra sāk kristies (skaidri saprotams, ka T3A rupji nefeiko attēloto temperatūru). Strauji izvelkot uzgali no ūdens, 5 sekunžu laikā redzams Overshoot par 50oC (arī šo T3A neslēpj). Šāds Overshoot ir tikai normāls un neizbēgams - ir skaidrs, ka milzīgas slodzes brīdī ūdenī neiegremdētā kartridža daļa ir ar augstāku temperatūru, uzkrājusi papildus siltumenerģiju. Un, protams, reālos apstākļos šādu (tik lielu un tik ātri mainīgu) slodzi nav reāli  sasniegt. Attiecīgi - reālos apstākļos Overshoot būs būtiski mazāks.

Un tagad paskatīsimies, kā ūdens testu iziet ERSA:

Kas tad tas? Iemērcot uzgali, tas strauji atdziest! Ūdens iztvaikošana ir minimāla. Pēc brītiņa uzgaļa gala temperatūra nokrītas zem 100oC! Ūdens iztvaikošana beidzas! Neskatoties uz uzgaļa gala reālo temperatūru zem 100oC, stacija apgalvo, ka temperatūra esot virs 400oC. Jā, pievadītā PWM vērtība ir pieaugusi par pāris ''strīpiņām'', bet pat brīdī, kad stacijas uzrādītā temperatūra nokrītas zem ideālajiem 410oC, PWM neturpina kāpt! Pārejas process pēc šāda testa - 30..50 sekundes garš, ap 15..20oC Overshoot (pašas stacijas dati). Es veicu vairākus testus, PWM nekāpj pat ilgstoši palielinātas slodzes gadījumā!

ERSA ir vairākas fundamentālas problēmas (tāpat kā visām ''iepriekšējās paaudzes'' stacijām/uzgaļiem):

a. pašam uzgalim ir slikta siltumvadītspēja (problēma ir īpaši izteikta, jo uzgalim ir lieli ģeometriskie izmēri) - palielinot termālo slodzi uzgaļa galam, gals atdziest (pat tad, ja uzgaļa centrālā daļa ir karsta);

b. ļoti slikts siltumkontakts starp uzgali un sildelementu. Starp uzgali un sildelementu ir gaisa ''sprauga'' - uzgalis sildelementam pieskaras tikai nelielā laukumā;

c. slikta/nekorekta/neprecīza temperatūras mērīšana. Sildelementam ir liels virsmas laukums, mērot tā temperatūru vienā tā daļā (vai vidējo pa visu tilpumu), mērījums ir kaut kāds ''aptuveni vidējais'', kas ļoti slikti korelē ar uzgaļa gala temperatūru;

d. sildelementam un uzgalim ir liela siltumietilpība, kas komplektā ar neprasmīgu/novecojušu/primitīvu programmatūru garantē ļoti ilgu un nekorektu pārejas procesu.

Teiksiet - atšķirība ir dramatiska? Nē, atšķirība ir tik liela, ka šīs stacijas pat nav salīdzināmas!